Jaunumi

Jāņa un Vilhelmīnes Kraucu ģimenē 1898.gada 21.augustā Rīgā kā jaunākais no pieciem bērniem piedzima Eduards Kraucs. Jau mācoties Rīgas Pilsētas reālskolā (tagad – Rīgas Valsts 2.ģimnāzija), Eduards sāka interesēties par kino, kas tā laika kultūras dzīvē bija spilgts notikums. 1907.gadā Rīgas kinoteātrī The Royal Vio, kas atradās tagadējā Kronvalda bulvārī, viņš noskatījies gandrīz katru kinoseansu. Intervijā Edmundam Zirnītim Mineapolē (ASV) izdotajam ilustrētajam latviešu žurnālam "Tilts" 1965.gadā E.Kraucs stāstīja¹, ka par filmu viņš sācis interesēties jau 13 gadu vecumā, un pat rakstījis uz Parīzi filmu ražošanas kompānijai Pathe, lūdzot atsūtīt kinokameru katalogu. Firmas pārstāvim, ierodoties pie Krauciem mājās Rīgā un vaicājot pēc kinooperatora Krauca, jaunietis, apzinādamies, ka nevar sevi atklāt gadu dēļ, atvainojies un teicis: "Diemžēl filmoperatora Krauca kunga nav mājās."

1.pasaules kara laikā Kraucu ģimene emigrēja uz Maskavu, kur Eduards pabeidza Ņečajeva ģimnāziju un gadu studēja arhitektūru Maskavas Kalnu akadēmijā.

1921.gadā E.Kraucs kopā ar vecākiem atgriezās dzimtajā Rīgā, brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā. 1923. gadā viņš sāka strādāt par fotoreportieri, piegādājot savas fotogrāfijas Latvijas un ārzemju laikrakstiem, kā arī Ārlietu ministrijas preses dienestam.

Savu bērnības sapni par kino E.Kraucs realizēja 1929.gadā,uzņemot pirmos kinožurnālus – "Latvijas hronika" un "Pēdējā brīdī", atspoguļojot Latvijas politiskos notikumus, aktualitātes tautsaimniecībā, kultūrā un sportā.

1930.gadā E.Kraucs kļuva par vācu kinosabiedrības UFA kinožurnāla "Nedēļas apskats" korespondentu Rīgā. 1931.gada jūnijā E.Kraucs nosvinēja simtā kinožurnāla izveidi. Novembrī iznāca pirmais kinožurnāls ar skaņu, kuru ierakstīja ar kinosabiedrības FOX skaņu iekārtu. 1934.gadā sadarbībā ar brāļiem Valdemāru (1889 – 1972) un Edgaru (1899 – 1958) Blumbergiem, Kraucs uzsāka veidot skaņu kinožurnālus. E.Kraucs nodibināja "Latvijas skaņu hroniku". Latvijas kultūrvēsturē Eduards Kraucs uzskatāms par latviešu skaņu kinožurnālu pamatlicēju.

Laikā no 1929. līdz 1940.gadam E.Kraucs uzņēma vairāk nekā 550 kinožurnālu un 20 kultūrfilmu. E.Kraucs filmēja ievērojamas latviešu kultūras personības, dokumentēja nozīmīgākos notikumus valsts sabiedriskajā dzīvē un tautsaimniecībā, kā arī iemūžināja Latvijas gleznainākās vietas.

Paralēli kinožurnālu veidošanai E.Kraucs aktīvi darbojās fotografēšanas jomā un 1933.gadā atvēra savu fotodarbnīcu Rīgā − tolaik Dzirnavu ielā 57, aktīvi publicējot savas fotogrāfijas preses izdevumos. No 1936. līdz 1940.gadam Eduards Kraucs veica arī Latvijas lielākās industriālās būves – Ķeguma hidroelektrostacijas – celtniecības filmēšanu un fotografēšanu.Tā bija lieliska iespēja Kraucam, apliecināt  savu nacionālo pašapziņu un dokumentālista būtību. Ķeguma spēkstacijas būvniecības stikla plašu fotonegatīvu kolekcija ir iekļauta UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā, apliecinot tās piederību Latvijas kultūras mantojumam – vērtībai, kas apliecina cilvēku zināšanu un prasmju mijiedarbību, sasniegumus un unikālo industriālo vēsturi.

Kraucu interesēja ne tikai notikumi Latvijā, bet ar kinokameru viņš devās arī uz Igauniju un Lietuvu. E.Kraucs ar savu milzīgo fotogrāfa un kinooperatora pieredzi bija it visur, filmējot gan padomju, gan arī vācu okupācijas varas notikumus Latvijā 20. gadsimta četrdesmitajos gados. "Man bija izdevība būt klāt Latvijas balto un nebalto dienu notikumiem un tos uzņemt," sacījis E.Kraucs.  Riskējot ar dzīvību, viņš dokumentēja gan politiskos notikumus, gan kaujas frontes līnijās. Fotogrāfs un kinooperators Nikolajs Jansons (1909-1989) savās atmiņās raksta, ka E.Kraucs filmējis degošo Vecrīgu, vāciešu ienākšanu Rīgā no Maskavas forštates  un čekas pagrabus (Stūra mājas pagrabi, tagad – Brīvības ielā 61, Rīgā)². Vācu okupācijas laikā tapa E. Krauca filma "Sarkanā migla" par padomju jeb "sarkano" teroru Latvijā.

Laikabiedri par E.Kraucu raksta, ka labāka kino vai fotokadra dēļ viņš bija gatavs  ilgstoši gulēt uz muguras vai lēkt ūdenī. Reiz azartisko Kraucu, kurš vēlējās pēc iespējas tuvāk nofotografēt Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa gaili, no izkrišanas pa mazo torņa jumta lodziņu baznīcas smailē izglāba viņa palīgs J.Baltiņš.

E.Krauca dokumentālista darbība padomju un vācu okupācijas gados ietekmēja viņa turpmāko dzīves ceļu.  1944.gada oktobrī E.Kraucs ar ģimeni devās bēgļu gaitās, nonākot Vācijā, Augsburgā, Hohfeldes bēgļu nometnē. E.Kraucs piecu gadu garumā filmēja nometnēs notiekošo, uzņemot ap 25 000 fotoattēlu (fotonegatīvu kolekcija glabājas Stenforda universitātes Hūvera institūta arhīvā Kalifornijā, ASV)³. 1950.gadā Kraucu uzaicināja strādāt filmu industrijā – kompānijā Alexander Film Company, un viņš kopā ar sievu Natāliju pārcēlās uz Kolorādospringsu (Colorado Springs), ASV. Krauca pārziņā bija reklāmu optiskie triki un efekti, kuru radīšanai viņš pat izgudroja un patentēja 12 jaunas idejas, saņemdams par tām kompānijas godalgas.  Savas nenogurdināmās aktivitātes, entuziasma un radošās izdomas dēļ  E.Kraucs turpināja darba gaitas Alexander Film Company līdz 1965. gadam. Pārtraucot strādāt 67 gadu vecumā, viņš turpināja fotografēt, ceļojot pa ASV.

Atskatoties uz paveikto, E.Kraucs intervijā Edmundam Zirnītim stāstīja, ka "skats uz pasauli un lietām caur lēcu un spēja redzēto ierakstīt filmā bieži paņem sirdi un mulsina prātu, gribas to turpināt vēl un vēl. (..)Savā mūžā kopš 1917. gada esmu uzņēmis un apstrādājis desmit miljoni pēdu filmu, negatīvu un pozitīvu, melnbalto un krāsu, filmēdams Latvijā, Zviedrijā, Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Čehoslovākijā, Itālijā, Vācijā, Austrijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. šīs desmit miljonu pēdas varētu pārstiept pāri visam Savienoto Valstu kontinentam no krasta līdz krastam". 

Kaut sirds dziļumos Eduards Kraucs sapņoja atgriezties Latvijā – ne tikai tāpēc, ka viņampietrūka Baltijas jūras, Daugavas, Gaujas, bērzu birztalu un atpūtas pie Lielupes Buļļu ciemā, bet, galvenais, lai vēl pastrādātu savā specialitātē, darot ko labu dzimtenes labā. Diemžēltas nepiepildījās.E. Kraucs mira 1977. gada 14. septembrī emigrācijā – Kolorādospingsā, ASV.

 

 

¹ Intervija ar E.Kraucu publicēta Edmunda Zirnīša rakstā "Filmai veltīts mūžs"// žurnālā "Tilts", 1965, Nr.70/71, 28.-31. lpp.

² Fotogrāfa un kinooperatora Nikolaja Jansona atmiņas no Rīgas Kino muzeja krājuma.

³ Uzulniece A. "Eduards Kraucs – latviešu kinohronikas tēvs"// Kultūras Forums.  2007, Nr. 27, 2. lpp.

 

 

Ginta Zālīte, Ina Lastovecka,
Enerģētikas muzejs,
Starptautisko attiecību un korporatīvās sociālās atbildības funkcija,
AS "Latvenergo"